Instalācija izmanto krāsas kā organizatoriskus laukus, lai atklātu vairākas dinamiskas topogrāfijas, kuras parādās cilvēku grupā. Par pamatu interaktīvajam scenārijam ir ņemts geštaltpsihologa Maksa Verthaimera darbs “The Laws of Organization in Perceptual Forms” (1923). Tajā pašā 1923. gadā vācu priesteris un misionārs Martins Gusinde Tjerrā del Fuego, Patagonijā, dokumentēja hainu rituālu. Šo rituālu uzsāka Selk`nam cilts, kura drīzumā, līdz ar Eiropas aitkopju ienākšanu cilts zemēs, bija lemta izmirstībai. Selk`nam cilts ķermeņa apgleznojumu ģeometriski figurālais stils vienlaikus tika pieņemts kā radošais spēks jaunajā mākslas virzienā rietumu pasaulē – abstraktajā ekspresionismā. Šķiet, ka hainu rituāls atveidoja geštalta likumus, lai nodotu nākotnes paaudzēm senās cilvēces zināšanas, iekodējot tās abstraktos ceremonijas rakstos. Tā kā hainu dzīvesveids tika iznīcināts, tālu no viņu dzīves vietas tradīciju turpināja jauns abstrakcijas konteksts kā perceptuālās informācijas rezervuārs. Instalācija piedāvā jaunu konceptu šiem uztveres likumiem. Instalācijā nejauši, bez noteiktas kārtības, neregulāri un komplicēti spēki jauc figurālās stabilitātes principu, projicējot gaismas laukumus tieši uz apmeklētāju ķermeņiem.
Biogrāfija
Hanna Hāslahti (1969) ir mediju un instalāciju māksliniece, kura dzīvo un strādā Helsinkos. Viņa pēta struktūras un metodes, kuras apvieno indivīdus un sabiedrību. Hāslahti darbos, līdzsvars starp individuālo brīvību un sabiedrības likumiem tiek atspoguļoti interaktīvās instalācijās un fotogrāfijas eksperimentos. Mākslinieces minimalistisko instalāciju pamatelementi ir gaisma, ēna un interakcija. Viņa pēta datoru vīzijas tehnoloģiju, kā arī ģeneratīvās un piepildījuma grafikas attīstību interaktīvajā telpā. 2000. gadā, Hāslahti absolvēja Mākslas un dizaina Universitāti, Medialab, Helsinkos.