Kvieši un virve

Viens no izstādē  redzamajiem darbiem, “Kvieši un virve”(1969) –  Milenko Matanoviča zemes mākslas projekts – tika radīts OHO otrajā fāzē, aptuveni ap to laiku, kad grupa izstādīja Arte Povera instalācijas Zagrebas Laikmetīgās Mākslas Galerijā un sāka vasaras brīvdabas projektus. Viņi pētīja laukus, meklējot jaunas pieredzes, kas sekmētu draudzību un vienotību viņu pašu starpā kā arī “viņu garīgā stāvokļa un dabas salīdzinājumu”.

Izstādītie darbi tikai izraudzīti tādēļ, ka sniedza iedvesmu šīs izstādes nosaukumam – LAUKI. Pavērsiens, kuru OHO veica, simbolizēja paradigmātiskas izmaiņas mākslā un sabiedrībā, industriālās paradigmas un tās sociālo formu, masu kultūras noliegumu. OHO kolektīva eksperimenti lauku vidē iezīmē lielāku pievēršanos ekoloģiskajām problēmām ne tikai mākslā, bet arī sabiedrībā. Tajā pašā laikā, viņu “transcendentālais konceptuālisms” pavēra iespēju rasties mediju mākslai. OHO konceptuālisms padara viņus par tiešiem 20. gs. 80. gadu mākslas un telekomunikāciju projektu, kā arī 90. gadu tīkla mākslas priekšgājējiem. Tādejādi OHO iekļaušana iezīmē vairākus izcelsmes punktus šai izstādei – LAUKI.

Biogrāfija

OHO ir veidots no slovēņu vārdiem “oko” (acs) un “uho” (auss). Tas var būt izsauksmes vārds un paust izbrīnu, bet raksturo arī tiešu un tūlītēju lietu sapratni, kas balstīta uz to materiālo klātbūtni. OHO tika izveidots 1966. gadā, tās sastāvā bija Marko Pogačniks, Milenko Matanovičs, Dāvids Nezs, Tomažs Šalamuns un AndražsŠalamuns kā pastāvīgie, pamata biedri un liels skaits mainīgu dalībnieku.

OHO savā darbībā kombinēja vairākus avotus un ietekmes – no eksperimentālās literatūras līdz filozofijai, hepeningam un starpmedijiem. Viņu radošā darbība parasti tiek sadalīta trīs fāzēs, pamatojoties uz ietekmīgo Tomaža Brejca agrīno eseju; pirmā fāze no 1966. līdz 1968. gadam veltīta reismam. Termins, balstīts latīņu vārdā res – “lieta”, apzīmēja ne-antropocentrisku (antihumānistisku) lietu pasauli, kas eksistēja pašas par sevi, nevis subjekta un objekta saskarsmē. 1969. un 1970. gadā OHO eksperimentēja ar Arte Povera, zemes mākslu, body art un konceptuālo mākslu. Tajā laikā šo prakšu apkopojumu sauca par “jaunās mākslas praksi”.