Spilgts, radošs un idejām pārbagāts. Tāds ir pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu avangarda pārstāvis, Jānis Borgs, kurš apvienojot vairākas profesijas, turpina uzskatīt – mākslinieks ir jebkurš. Tāpat kā dizainers. Māksla ir tik ļoti sapludināta ar dzīvi, ka jebkuru artefaktu var deklarēt kā mākslu. Arī vecmāmiņa, gurķīšu sālītāja ir dizainere – galu galā – viņai jāuzprojektē recepte.

Esat grafikas dizaineris, mākslas kritiķis, kurators un žurnālists – tomēr kā Jūs raksturotu pats sevi?

Es esmu mācījies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā – interjera dizainu. Tā ir mana profesionālā odere. Tomēr fokusēties uz vienu jomu ir liela problēma. Varētu nosaukt kādas desmit profesijas kurās esmu darbojies. Viena lieta ir formālais diploms interjera dizainā, kuru es vēl joprojām praktizēju, bet tā kā man bija liela interese par teoriju un rakstīšanu, smaguma punktu varētu likt arī uz mākslas kritiku. Mani ļoti nervozē apzīmējums, kuru ir ieviesuši žurnālisti – mākslas zinātnieks. Izjūtu lielu respektu pret šo nozari un tā kā tajā diplomu neesmu ieguvis, sevi kvalificēju kā mākslas vērotāju. Vērot nevienam nav liegts un savas domas izteikt arī. Ja citi to respektē un lasa, tad kāpēc gan nē. Protams, man svarīgs ir arī grafiskais dizains. Uzņemot mani Mākslinieku sabiedrībā, tiku klasificēts divās nozarēs - mākslas zinātniekos, neskatoties uz to, ka man nebija atbilstoša izglītība, bet pietiekams rakstu krājums, kā arī grafiskajā dizainā – plakātistos. Padomju laikā sastāvēju arī žurnālistu sabiedrībā. Dzīve ievirzīja arī administratīvi-birokrātiskajā darbā: Kultūras ministrijas metodiskajā kabinetā sastādīju mācību programmas, vadīju Jāņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu, biju mākslinieciskais redaktors žurnālā “Māksla”, strādāju par vadītāju Sorosa mākslinieciskajā centrā. Mēdzu būt arī izstāžu kurators.

Roznentāla skolas vadīšana septiņdesmito gadu beigās bija likteņa ironija. Tajā laikā biju skaidri pozicionējies kā avangardisma un modernisma piekritējs. Toreiz aktuāls bija sociālais reālisms, tādēļ biju pavisam otrā frontes pusē. Mani tur ielika kā āzi kāpostos – ne savā vietā. Tur bija sava kompānija un publika, tādēļ manis naivi iecerētās novitātes ne visai jūsmīgi pieņēma. Bija grūti atrast domubiedrus, kas man palīdzētu attīstīt idejas par moderno skolu. Tas bija patīkams darbs, jo īpaši darbs ar studentiem, tomēr diemžēl visu neizdevās izveidot kā iecerēts. Pēcāk, pēc diviem trijiem gadiem katapultējos uz žurnālu “Māksla”. Tomēr esmu pateicīga liktenim par tik izcilu dzīves pieredzi. Komiski, ka tajos laikos Kultūras ministrija mani visādi centās pierunāt nogriezt garos matus. Es teicu – ja jūs man pierādīsiet, ka Karls Markss ir aplams ar saviem garajiem matiem, tad es nogriezīšu. Citādi – nē.

Kurus no saviem darbiem pats uzskatāt par visnozīmīgākajiem ?

Darbu saraksts ir milzīgi garš. Dziļā pensijā ir plāns savākt dzīves pārskatu – kas tad īsti darīts. Tie ir ļoti dažāda rakstura. Gan dizaina, gan rakstu darbi. Pašu pārsteidz, ka viena gada laikā mēdz būt pat piecdesmit publikācijas. Agrāk desmit gados bija piecdesmit, bet nu nepieciešams tikai gads. Viens no slavenākajiem pagājības darbiem varētu būt septiņdesmitos gados Čīles triptiham veltītais plakāts Baltijas izstādē, Tallinā. Tas bija saistīts ar Augusto Pinočeta nākšanu pie varas. Darbs saņēma lielu apbalvojumu, to nopirka un viņu vēl joprojām rāda un publicē, nu tas ir kļuvis par vēsturisku. Plakāta tapšana bija avangardiska un netipiska – kad biju izveidojis abstrakti ģeometrisku formu, tad vajadzēja atrast atbilstošu tēmu. Parasti ir otrādāk – ir tēma un tad top plakāts. Bet šoreiz bija ačgārni. Tas pēkšņi nostrādāja kā aktuāls blīkšķis. 

Visi esam pazīstami ar avangarda jēdzienu. Tomēr, kā to tulkotu Jūs – avangarda pārstāvis?

Daudziem jēdzieniem ir zināma divdabība. Piemēram, modernā māksla un modernisms. Vairākiem terminiem šī iemesla dēļ var rasties pārpratumi, tajā skaitā arī avangardam. Es to traktēju, kā to mākslas fronti, kas ir pašā priekšā – aktuāla un patreiz esoša. Visa māksla ir avangards, jo viņa kādreiz ir bijusi frontes līnijas priekšgalā. Tādēļ aprakstot darbus vienmēr jāliek klāt laika periods.

Kā radās Jūsu darbs kuru redzēsim izstādē “Lauki”? Vai taisnība, ka tam nav nosaukuma?

Es esmu konceptuāli pret nosaukumiem. Nosaukumi domāti literatūrai. Tie ir kā kruķi, kas palīdz skatītājam viņa nezināšanā. Viņi pieķeras pie nosaukuma un neskatās uz lietu kā tādu. Jūs taču neskatāties uz grāmatu plauktu un neprasāt kāds tā nosaukums – paši visu redzat. Bet bildei jūs prasāt nosaukumu.

Konkrētais darbs ir mans Rozentāla skolas komiskais piemērs. Tolaik, septiņdesmito gadu beigās, tika izsludināta pedagogu radošo darbu izstāde. Arī es tiku uzaicināts piedalīties. Mana toreizējā aizraušanās bija konceptuālisms. Izlēmu eksponēt konceptuālu ideju kura bija adresēta datornejaušības programmai. Latvijā datoru nebija, neviens tos pat nebija redzējis, tikai dzirdējis. Es tādus redzēju Šveicē. Datoru es aizstāju ar metamajiem kauliņiem. Uzstādīju līniju atstarpes, skaitu. Metot kauliņu ar rapidogrāfu uz rasējamā dēļa vilku līnijas, kuras kauliņš man pateica priekšā – kāds skaitlis, tik līnijas. Piemēram, cipars trīs atbilda trijām līnijām. Tad es mainīju virzienus – horizontāli, vertikāli, pa diagonāli. Mērķis bija radīt produktu, kurš būtu pilnībā neatkarīgs no mana subjektīvā “es” un manas gribas. Tas bija tests, kas vērsts uz nākotni - kā tas var darboties. Līdz ar subjektivitāti izslēdzu arī estētiku. Tur varēja būt gan līnijas, gan punktiņi, gan dažādas citas lietas. Galvenais bija nākotnes redzējums. Būtu labi to visu darīt ar printeri, bet nebija tehniskā seguma – doma aizskrēja pa priekšu laikam. Tas bija agrīns konceptuālistisks izlēciens. Citi droši vien domāja – kas tās par bērnišķīgām strīpiņām?  Bet galvenā bija ideja.

Darbs bija pilnīgi no citas operas – citi darbi bija glezniņas un akvarelīši, bet mans darbs izleca. Tā kā visi to nesaprata, gadījās arī mazas sazvērestības. Atnākot uz izstādi ieraudzīju, ka ierāmētās bildes pieliktas otrādi. Visi mani uzmanīgi vēroja. Bija domājuši ka lekšu uz ecēšām, jo biju skaidri norādījis kur darbam augša, kur apakšā. Tomēr biju pilnīgi mierīgs - tā kā jēdziens augša apakša ir atkarīgs tikai no gravitātes un šeit gravitātes nav iesaistīta, tad pusēm nav nozīmes. Darbu izstādīja un tā nu tas iegūlās arhīvos.

88. gadā bijāt daļa no telefonkoncerta

Tur manā skatījumā centrālā ideoloģiskā figūra ir Indulis Bilzēns. Šobrīd neatceros kā viss organizējās un strukturējās. Personāži bija vācu diskžokejs Bezdmems, no Latvijas tas bija Gobziņš, idoloģiskais titāns – Hārdijs Lediņš. Tas bija internacionāls saslēgums, kas pats par sevi Padomju laikos bija milzīgs avangards. Tajā laikā ko tādu saslēgt bija milzīgs apvērsums – sazināties ar Ameriku un citām valstīm.

Kādas ir Jūsu šī brīža darba gaitas?

Šobrīd taisu kopijas gleznām. Pirms laika atcerējos, ka man ir laba eļļas glezniecības dresūra – uz to mani iedvesmoja Ojārs Ābols un Džemma Skulme. Ar to ir kā ar velosipēdu – vienreiz iemācies un tad brauc visu dzīvi. Tas ir grūts un ķimerīgs, bet mehānisks darbs.

Mana radošā enerģija aiziet rakstos, kā arī grafiskajos un interjera dizainos. Šobrīd visvairāk publicējos žurnālā “Studija”. Citkārt raksti ir atrodami “Latvijas arhitektā”. Vēl ir grāmatas, brošūras. Tagad arī ir jauna grāmata par Juri Dimiteru, kurā apkopoti viņa plakāti – rakstīju ievadtekstu. Tāpat ģenerēru lekciju kursus vizuālām programmām. Interesentiem lasu kursus par pasaules mākslas vēsturi. Dažkārt lekciju pētījumi kļūst par grāmatu pasūtījumiem. Tā bija ar Nikolaju Rērihu – mani uzaicināja uz Londonu lasīt viņam veltītu lekciju. Sākumā manā uztverē viņš bija cukurgailītis, bet kad sāc rakt, tas viss nostājas blakus un patiesībā viņš ir viens no lielākajiem avantūristiem. Piedzīvojumi iznāk priekšplānā, līdz nākot mistiskiem un fantastiskiem jaunumiem. Tagad gada laikā jāuzraksta grāmata. Tehnoloģijas ir liels palīgs. Mūsdienās ir internets, nav jāstaigā pa bibliotēkām. Tomēr tā ir akmeņaina augsne – ļoti grūti rakt. Bet var izrakt visinteresantākās lietas. Ar katru gadu tehniskās iespējas kļūst arvien plašākas un tas ir ļoti aizgrābjoši.

Protams, ir dizaina darbi. Atšķirībā no ierastas komerciālā dizaina prakses, es varu par minimālu atlīdzību darīt maksimālu darbu. Viens projekts man ilgst jau piecus gadus. Ar pasūtītāju esam kļuvuši par draugiem. Pa gabaliņam lasot detaļas, spuldzītes un citus niekus sanāk puzle, kura rada bezgalīgu prieku. Nekādas komerciālās vērtības to nespēs atsvērt.

Bet ziniet ko, nevar jau visu laiku plātīties. Varbūt izskatās ka es nemaz neguļu, bet es arī guļu daudz.