Ir iznākusi Ivonnas Volkārtas (Yvonne Volkart) jaunā grāmata “Technologies of Care. From Sensing Technologies to an Aesthetics of Attention in a More-than-Human World” ("Rūpju tehnoloģijas. Grāmatas prezentācija norisināsies 1. decembrī pl. 19:00 galerijā "Panke" Berlīnē un TIEŠSAISTĒ! Vairāk par prezentāciju ŠEIT.

No sensorajām tehnoloģijām līdz uzmanības estētikai pasaulē, kas ir vairāk nekā cilvēciska"), ko ir publicējusi izdevniecība diaphanes, Cīrihē. Tas ir pēdējais SNSF pētniecības projekta rezultāts. Atvērta piekļuve ŠEIT.

PROJEKTS “EKODATI-EKOMEDIJI-EKOESTĒTIKA”

Grāmatas 2. nodaļā aplūkots projekts ar nosaukumu "Ekodati-ekomediji-ekoestētika. Jauno mediju, tehnoloģiju un tehno-zinātnisko metožu loma un nozīme ekoloģijas uztverē un apzināšanā mākslā (2017-21, Ecodata–Ecomedia–Ecoaesthetics. The Role and Significance of New Media, Technologies and Technoscientific Methods in the Arts for the Perception and Awareness of the Ecological), ko Finvaldes mežā ar HGK FHNW, ZHdK, WSL un daudzu citu organizāciju atbalstu izstrādājuši mākslinieki-pētnieki Markuss Mēders (Marcus Maeder), Rasa Šmite, Alīna Veijata (Aline Veillat) un projekta vadītāja Ivonna Volkārta.

Projekts “Ekodati” sastāv no teorētiskās un praktiskās daļas. Teorētiskajā daļā projekta vadītāja Ivonna Volkārtt analizēja vairākus starptautiskus ekomediju projektus. Izpētot to estētiskās idiomas, viņa attīstīja attiecību un rūpju tehno-eko estētiku, kas sniedzas pāri tehnoloģiskajam.

Prakses daļā mākslinieki pētnieki Markuss Mēders, Rasa Šmite un Alīna Veijata izstrādā jaestētiskus projektus, kas saistīti ar Finvaldes Alpu mežu. Šo mežu Valē (Šveices dienvidrietumos) jau vairāk nekā 25 gadus rūpīgi uzrauga dabas zinātnieki. Sistemātiski eksperimenti ar apūdeņošanu un to rūpīga novērošana, ko veic dabaszinātnieki, raksturo Finvaldes mežu ne tikai kā āra laboratoriju, bet arī kā vienu no unikālajām vietām pasaulē, kas sniedz būtiskus datus par klimata pārmaiņu ietekmi uz mežu dzīvotspēju. Mākslinieki pētnieki strādāja ciešā sadarbībā ar zinātnisko institūtu WSL. Teorētiskā un praktiskā daļa ir cieši saistītas, cenšoties apstrīdēt teorijas un prakses duālismu un tādējādi strādājot pie teorijas-prakses vai prakses-teorijas estētikas. Īsāk sakot, projekts mēģināja izveidot daudzšķautņainu artefaktuālu poētiku par to, kas ir vairāk nekā cilvēks (more than human).

RŪPJU TEHNOLOĢIJAS. NO SENSORAJĀM TEHNOLOĢIJĀM LĪDZ UZMANĪBAS ESTĒTIKAI PASAULĒ, KAS IR VAIRĀK NEKĀ CILVĒCISKA

Pēdējās desmitgades mākslā ir iezīmējies relatīvs starpsugu pagrieziens - tehno-eko-feministisks pagrieziens pret vidi, pret kopības ontoloģiju, kas paredz rūpes par Zemi. Tā ir jauna jutība pret planētas Zemes pamatu, kas balstās uz fiziskiem spēkiem, pasaules totālās tehnoloģizācijas apstākļos. Šī ekoloģiskā jutība balstās uz tehnoloģijām, praksēm un estētiku mākslā, kas ļauj, poetizē, slavē un vērš uzmanību uz to, kas ir vairāk nekā cilvēks, kā politiskai praksei, kas izpaužas kā vēlme un atsavināto pasauļu piesavināšanās - īsi sakot, kā rūpju tehnoloģijas. Šajā procesā tehniskajiem līdzekļiem un datiem ir būtiska loma, jo īpaši tāpēc, ka tie nāk ar cerību, ka, no vienas puses, mērījumu datus var izmantot, lai parādītu nezināmu vai noliegtu vides parādību faktiskumu, un, no otras puses, ka tie rada jaunas uzmanības formas pret vidi.

Tomēr autore apgalvo, ka rūpju tehnoloģiju potenciāls ir meklējams ne tik daudz inovatīvu tehnoloģiju izmantošanā un labi iecerētās tēmās, cik pieredzes radīšanā, kas ietver estētisku līdzāspastāvēšanu ar zemes būtnēm, to atšķirību un svešādības pieredzēšanu. Viņas argumentācijas pamatā ir padziļināta paraugprojektu analīze; daudzi no tiem ir veidoti starpdisciplinārā mākslas un zinātnes laukā - ideālā vieta savādām tikšanās un savstarpējas tulkošanas un izkropļošanas procesiem. Viņa apgalvo, ka māksliniecisko prakšu vērtība nav abstraktu datu vizualizācijā un transponēšanā valodā, kas mūs skar. Drīzāk tā slēpjas lietu pārveidošanā un satraucošajos efektos, ko izraisa šādi izkropļošanas akti: starp sugām pastāvošās kopības radīšana, nevis atstumšana un izslēgšana, kas ir sastopama dominējošajā diskursā.

Ivonna Volkārta (Yvonne Volkart) ir mākslas teorijas un kultūras mediju studiju vadītāja un pasniedzēja Mākslas un dzimumu līdztiesības institūtā "Art Gender Nature" Bāzeles Mākslas un dizaina akadēmijā (FHNW). Tur viņa vada SNSF pētniecības projektu “Plants_Intelligence. Learning like a Plant” (2022-2025). Viņa ir arī pasniedzēja Cīrihes Mākslas universitātes Mākslas izglītības maģistrantūrā. Viņa strādā kā ārštata kuratore un projektu vadītāja mākslas un arhitektūras jomā Amt für Hochbauten (Mākslas un arhitektūras departaments), Cīrihes pilsētas sabiedrisko darbu birojā, kā arī regulāri raksta mākslas žurnālam Springerin un citiem. Sadarbībā ar Sabīni Himelsbahu (Sabine Himmelsbach) un Karinu Olenšlāgeri (Karin Ohlenschläger) viņa ir izstādes un grāmatas kuratore projektam ”Eco-Visionaries. Art, Architecture and New Media After the Anthropocene” (Berlīne: Hatje Cantz, 2018, red. Pedro Gadanho) un “Ecomedia. Ecological Practices in Today’s Art” (Ostfildern: Hatje Cantz, 2007).

Plašāka informācija:
https://www.diaphanes.net/titel/technologies-of-care-7046