ENG Presei Atbalstītāji Kontakti

Jaunumi

“Latvijas dzelzceļš” simtgades svinību ietvaros 8. augustā pl.17.00 Latvijas dzelzceļa muzejā norisināsies “LDz 100 urbānie dārza svētki”. Dārza svētku tēma ir dzelzceļš kino, arhitektūrā un mākslā, tā ietvaros tiks sniegti īpaši priekšnesumi, kā arī vērtīgas lekcijas. Viena no lektoriem ir RIXC multimediālā māksliniece Rasa Šmite, kas stāstīs, kāpēc arī viņu kā mākslinieci interesē vilcieni:

"Vilciens ir simbols ātrumam un savienojumiem. Mani kā jauno mediju mākslinieci, kas strādā ar zinātni un tehnoloģijām, interesē ne tikai abstraktas interpretācijas, bet arī vēsturiskās paralēles tādu revolucionāro tehnoloģiju attīstībā kā dzelzceļš un internets. Īpaši, šo tīkloto sistēmu ietekme uz sociālajiem un kultūras procesiem, mākslu un estētiku. Iztēlojamies, cik radikāli ir izmainījusies pilsēta un lauku ainava kopš 18. gadsimta beigām, kad Džeims Vats izgudroja pirmo universālo tvaika dzinēju, ne tikai vizuāli, bet arī akustiski. Tieši vilciens – ar savu īpašo ritmu un skaņas pārvietošanos telpā, pēc II Pasaules kara iedvesmoja franču komponistu Pjēru Šeferu radīt jauna veida skaņas kompozīcijas, liekot pamatus samplēšanas tehnikai mūzikā un lauku ierakstu izmantošanai skaņas mākslā.

Faktiski, akustiskā telpa, kas aptver mūs arī šodien – informācijas laikmetā, joprojām balstās industriālā laika skaniskajās struktūrās, to nav izmainījis informācijas laikmets. 21. gadsimta akustiskā telpa, iespējams, kļuvusi blīvāka, intensīvāka, bet pamatā galvenās skaņu grupas mēs šodien varētu raksturot līdzīgi kā futūrists Luidži Rusolo 20. gadsimta sākumā, izdalot vairākas galvenās trokšņu-skaņu grupas – rēcošās, svelpjošās, čīkstošās, sīcošās, sasitienu skaņas (saskarsmē ar koku, metālu u.c.), cilvēku un dzīvnieku balsis. “Trokšņu mākslas manifestā” (1913), Rusolo raksta, ka “mums par katru cenu ir jāizlaužas ārā no “tīro skaņu” (proti, mūzikas) ierobežojošā loka, lai atvērtos bezgalīgajām trokšņu-skaņu variācijām”. Vēlāk arī citi avangarda mākslinieki, tostarp Džons Keidžs, manifestēja industriālās pasaules trokšņus kā jauno mūziku un “imateriālo” materiālu mākslā.

Līdzās vilcienam, kas ir industriālā laikmeta ikona, 19. gadsimtā ar Morzes telegrāfa un Bela telefona izgudrojumiem, tika likti pamati mūsdienu komunikācijas tīkliem. Līdz pat 20. gadsimta beigām, kad beidzot bija izdevies radīt Internetu – vispasaules tīmekli, arī citas komunikāciju tehnoloģijas iedvesmoja tos māksliniekus, kam interesēja radīt savienojumus: no faksu mākslas eksperimentiem līdz telemātisko mediju koncertiem un Nam Džuņ Paika pirmajai satelītu televīzijas performance “Labrīt, Mister Orvel” (1984), kas savienoja divus kontinentus un divas pilsētas – Ņujorku un Parīzi.

Vilciens un internets pirmo reizi saplūda vērienīgajā Elektroniskās laboratorijas E-Lab (tagad RIXC) interneta tiešraides mākslas projektā “Interneta radio Ozone no mākslas vilciena: Venstpils Tranzīts Termināls” (1998). Mēs izmantojām mobilos sakarus, lai pārraidītu internetā reportāžas un vides skaņas no Laikmetīgās mākslas organizētā projekta vilcienā, kas devās no Rīgas uz Venstpili. Kamēr intervēju māksliniekus vilcienā, staigājot pa vagoniem, mākslinieks Raitis Šmits no E-Lab interneta radio Ozone studijas Rīgā pārraidīja ar mobilo telefonu nodrošināto audio tiešraidi tālāk internetā, kur to klausījās mūsu ierastā interneta auditorija Xchange interneta radio tīklā trijos kontinentos.

Mūsdienās, kad agrīnie avangarda mākslas eksperimenti ir beigušies līdz ar industriālā un informācijas laika revolūcijas beigām, aktuāla kļūst tās seku un ekoloģisko jautājumu risināšana. Šodien savā mākslā vairāk meklējam kā atgūt līdzsvaru starp dabu un tehnoloģijām, eksperimentējot ar “zaļās” enerģijas radīšanu, estētiku un poētiku. Pagājušajā gadā ar savu jaunāko mākslas darbu “Purva radio. Mikropasauļu svārstības” (1998) piedalījāmies Lietuvas paviljona kūrētajā “Purva skolā”, kas kritiski aplūko postindustriālā laikmeta sekas, un meklē risinājumus pirmatnējā dabā, velkot paralēles ar procesiem, kas šobrīd norisinās mūsdienu sabiedrībā un tās infrastruktūrā.

Paradoksāli, bet, ja tvaika mašīnas bija pirmās, kas piesārņoja gaisu, tad modernajiem vilcieniem piemītošais ekoloģiskais potenciāls ir tas, kas, iespējams, nodrošinās to nākotni. Arvien lielāka sabiedrības daļa vēlas samazināt savu ekoloģiskās pēdas nospiedumu, dodot priekšroku vilcieniem nevis lidmašīnām, kad vien tas ir iespējams. Vai vilcienam būtu pienākusi renesanse? Iespējams, jo ātrums un savienojumi – joprojām aktuāli."

Rasas Šmites aicinājumu uz “LDz 100 urbānajiem dārza svētkiem” un ieskatu stāstījumā par viņas māksliniecisko interesi par vilcieniem ir iespējams aplūkot video: https://failiem.lv/u/yzqhd2fb#/view/RasaSmite_1x1_v2.mp4;play

KONTAKTI

rixc@rixc.org

+371 67228478 (birojs)

+371 26546776 (Rasa Šmite)